



Fotogrāfs
Matīss Markovskis
Stāsts.
Dzimis 1983. gada 8. jūnijā Valmierā.
Savu pirmo fotofilmu piefotografēju sešu gadu vecumā, kad kāda pavecāka dāma man uzdāvināja fotoaparātu, kuru viņa bija laimējusi loterijā. Nākošā saskare ar iemūžināšanu un nopietnāka nepieciešamība fotografēt man radās piecpadsmit gadu vecumā, kad rakstīju pētniecisko darbu par vienu no Kuldīgas kapsētām. Pateicoties šim darbam, iemūžināju neskaitāmus čuguna krustus un citus metāla atlējumus. Sāku aizrauties ar foto nopietnāk.
Kopš 2004. gada fotografēšana ir ne tikai mans hobijs, bet arī dzīvesveids un iztikas avots. Līdz 2004. gadam fotoattēlus izgatavoju analogā procesā, kopējot tos mājas fotolaboratorijā. 2004. gadā sarīkoju pirmo monohromo fotogrāfiju personālizstādi „Domu Pulss” Cēsu kultūras centrā. Sāku strādāt par fotogrāfu SIA”Artūra Rundēļa Studija”, kur pievērsos digitālajam foto procesam un salona fotogrāfijai.
Kopš 2007. gada sadarbojos ar Valmieras teātri, kas spēlē ļoti nozīmīgu lomu manā radošajā darbībā. Strādāju fotografējot izrādes un to reklāmas foto.
2009. gada oktobrī pametu darbu fotostudijā Valmierā un pārcelos uz dzīvi Rīgā.
Pašlaik esmu neatkarīgs fotogrāfs, kurš izdzīvošanas nodrošināšanai lieto fotokameru.
Domas.
Mana stihija ir cilvēki un to personības, bet es neesmu dokumentālā foto piekritējs. Strādājot ar cilvēkiem, cenšos katru no viņiem parādīt citādāku – nedaudz ārpus ierastās esamības. Ikvienā no mums mīt kāds apslēptais „Es”, kuru mēs ne vienmēr esam gatavi rādīt sabiedrībai. Mans uzdevums, sadarbojoties ar fotografējamo cilvēku, ir parādīt šo apslēpto personību. Protams, ne vienmēr tas izdodas, bet, ja sanāk, tad ir gandarījuma sajūta par paveikto darbu.
…
Skaistums slēpjas vienkāršībā. Fotogrāfija ir vizuāls medijs, kas pareizi izmantots, var ļoti spēcīgi iedarboties uz cilvēka emocijām. Nav svarīgi, kas attēlots, šajā nedzīvajā plaknē – svarīgi, cik lielu iespaidu, tas atstāj uz skatītāju.
…
Iedvesma ir dzīve un viss tajā notiekošais. Dzīvojot, mēs katru dienu saņemam kādu daudzumu emociju, kuras ik pa laikam laužas uz āru. Ikvienam no mums tā ir, bet veidi kādos mēs tiekam vaļā no emociju pārpilnības atšķiras.
…
Labam fotogrāfam būtu jātiek galā ar uzstādītajiem uzdevumiem,
nezaudējot cilvēcību.
…
Visgrūtāk varētu būt saglabāt idividualitāti, neradot atkārtošanās iespaidu.
…
Kas ir māksla?
Es vairs neatceros autoru, bet atļaušos citēt: „Māksla ir neradīt mākslu.”
…
Fotogrāfija, kā ikviens radošs sevis izpausmes veids, ir nepārtraukta, hroniska grūtniecība, tas ir nebeidzams ieņemšanas un radīšanas process.
...
Mēs visi esam tik dažādi, mēs jūtam un redzam pa savam, ja vien mums vispār ir izkopta spēja kaut ko saskatīt un izprast augstāk par ēšanu, gulēšanu, pārošanos (ne mīlēšanos) un to, ka nokārtot dabiskās vajadzības gultā ir slikti...
...
Fotoaparāts ir ierocis, kas nogalina laiku, tam piemīt unikāla spēja apstādināt mirkli, kas, lai kā mēs censtos to atkārtot, nekad nebūs tieši tāds kā iepriekš! Tieši šis ir iemesls, kamdēļ es fotografēju.
...
Radošā fotogrāfija sniedz man iespēju veidot nelielu daļu telpas ap mani un manī tieši tādu, kā es to esmu iedomājies, tā ir iespēja atrauties no ierasti piezemētās vides un kaut uz brīdi iejusties Dieva lomā...
...
Mans pašmērķis nav kādu sabiedēt vai nošokēt, primārais ir realizēt savu redzējumu vai mirkļa sajūtu taustāmākā formā – fotogrāfijā.
...
Ne visi darbi top pēc iepriekš izplānota scenārija, dažkārt izpratne par tā jēgu nāk tikai pēc pilnīgas darba realizācijas. Darba jēga vispār ir ļoti abstrakts jēdziens, šeit piemērots ir retoriskais jautājums: „Kāda jēga jēgai, ja nav jēgas?”
...
Fotogrāfs – savā dziļākajā būtībā, tā nav ne nodarbošanās, ne profesija – tā ir orientācija (mainīgs ir vienīgi diagnozes smagums). Fotogrāfija nesākas ar fotoaparātu, tas ir tikai palīglīdzeklis attiecīgi orientētas personas rokās, tā sākas iekšpusē – daudz smalkākā instrumentā, par kuru mēs tikai nojaušam...
Fotoizstādes.
Pirmā „Dark Art” izstāde Latvijā.